YOUNG LIONS 2012 – diemžēl arī reklāmas industrijā Latvijā visu izšķir nauda

„YOUNG LIONS konkursā Latvija tiks pārstāvēta divās – mediju un drukas – kategorijās.” Pirmais teikums 7GURU ziņā skan ļoti lepni, bet viss pārējais mani ļoti apbēdina. Izrādās, šogad trūkst sponsoru, lai Latviju šajā reklāmas nozarei būtiskākajā pasaules līmeņa pasākumā piedalītos ar patiesi labākajiem un talantīgākajiem jaunajiem censoņiem. Brauc tie, kuri paši var atļauties sponsorēt savu piedalīšanos konkursā...

Man pašai bija tā lieliskā izdevība piedalīties Kannu Lauvu pasākumā 2008. gadā. Igaunijas delegācijas sastāvā... Tobrīd mācījos Tallinas Universitātes Baltijas Mediju un filmu skolā. Studentiem piedāvāja braukt. Dalības maksa toreiz bija 4 reizes mazāka kā ierindas dalībniekiem. Mēs, divas studentes no Latvijas, šo iespēju izmantojām. Igauņi vispār aktīvi rosās savas delegācijas veidošanā, kā rezultātā togad Kannu Lauvās Igaunijas delegācijā bija 33 cilvēki, no Latvijas – 8... NIKE sponsorēja Igaunijas delegācijas krekliņus, tur uz vietas tika organizētas ekskursijas, kopīgas vakariņas, uz kurām bija uzaicināta arī Latvijas delegācija. Īsāk sakot, igauņi šo pasākumu ņem nopietni.

Lielākā daļa Latvijas delegācijas (6 cilvēki) pasākumā pavadīja vien dažas dienas. Lai man piedod tie, kas tur bija – arī ietekmīgu vietējo reklāmas nozarē strādājošu uzņēmumu pārstāvji – viņi tur lielākoties atpūtās. Saulains laiks un pludmale tā vien vilināja, ko mazās ne tika saulainās valsts pie Baltijas jūras pārstāvji labprāt izmantoja. Mēs, savukārt, vairāk laika pavadījām ar igauņiem, jo tikāmies semināros, meistarklasēs. Viņiem visiem patiešām interesēja maksimāli izmantot visas iespējas, ko sniedz šis pasākums. Es ļoti ceru, ka pēdējos gados Latvijas delegācijas attieksme ir mainījusies.

Protams, katrs atpūšas kā vēlas un tērē savu naudu kā vēlas. Es par to neko neteiktu, ja vien nebūtu ziņa par to, ka mūsu reklāmas industrija pēkšņi vairs nevar atļauties atlasīt labākos no labākajiem, dot palīdzīgu roku jaunajiem talantiem, sponsorējot viņu piedalīšanos tik svarīgajā pasākumā. Šis pasākums tiešām ir svarīgs. Mums, „jauniem gurķiem”, viss tur redzētais neatgriezeniski mainīja domas par kvalitatīvu reklāmu. Mēs atplestu muti klausījāmies lielajos dūžos un mācījāmies, mācījāmies, mācījāmies. Nedēļa Kannu Lauvās vērtības un iegūto zināšanu ziņā ir līdzvērtīga vismaz 1 mācību gadam augstskolā. To nu es varu apgalvot pilnīgi droši.

Vai reklāmas industrija Latvijā patiešām apzinās šī pasākuma svarīgumu nozares attīstībā? Protams, paldies tām aģentūrām un uzņēmumiem, ar kuru atbalstu vismaz kāds no Latvijas šogad aizbrauks uz lielāko notikumu pasaules reklāmas industrijā. Bet konkurss „Young Lions” manā skatījumā absolūti nav tas pasākums, kur jābrauc ir tiem, kas ir maksātspējīgi. Ko mums tas dod? Atceros, ka Kannās iepazināmies ar Indijas pārstāvjiem, kas bija nopelnījuši tikt un piedalīties „Young Lions”, uzvarot vietējā konkursā, kur kopumā bija 800 komandu! Lūk, ieguvums reklāmas nozarei kopumā!

Jautāju Igaunijas Kannu Lauvu pasākuma koordinatorei, laikraksta „Postimees” Reklāmas direktorei Marikai Jahilo, kā tas notiek Igaunijā, kā tiek atlasīti dalībnieki uz „Young Lions”. Lūk, ko viņa atbildēja: „Igaunijā mums notiek divi konkursi, un uzvarētāji par piedalīšanos Kannu Lauvās neko nemaksā. Visus izdevumus sedz Reklāmas Asociācija un reklāmas aģentūras maksā „nodevas”. Arī laikraksts „Postimees” sponsorē vienas komandas dalības un uzturēšanās izdevumus.” Nu negribas jau atkal teikt, ka igauņi kaut ko dara labāk, bet šoreiz man tiešām šķiet, ka Igaunija redz potenciālu savos jauniešos un grib to attīstīt, bet mēs nē. Man tiešām ir grūti pieņemt, ka nozare, kuras tirgus 2011. gadā saskaņā ar TNS Latvia datiem bija 48,4 miljoni, nespēj vienoties un atlicināt pavisam mazu daļiņu peļņas, ieguldot tos kopīgā nākotnē un jaunajos talantos. 

Slikta reklāma ne vienmēr ir reklāma

Ieraudzīju reklāmu Dienas Biznesā. Jāsaka - sliktākā reklāma, ko pēdējā laikā nācies manīt mediju vidē. Protams, ja neskaita Amigo diezgan nožēlojamo pakaļdarinājumu Bites reklāmai :)

Žēl, ka tāds cienījams uzņēmums kā Hewlett Packard tik cienījamā biznesa izdevumā kā Dienas Bizness nevar atļauties ievietot kvalitatīva dizaina reklāmu. Piedodiet, bet pēc šī maketa ieraudzīšanas pat es varētu pieteikties darbā par dizaineri :) Rezumējot gribētu teikt, ka šis pat nav tas gadījums, kad slikta reklāma arī ir reklāma. Šī nav reklāma, šī ir vienkārši gaisā izmesta nauda.

   

Attieksmes jautājums - likuma vārdā aizmirstam par cilvēcību

Šodien atgriezos no Vīnes - skaistas Eiropas valsts galvaspilsētas. Par to, kur sabūts un kas redzēts, varētu sarakstīt vairākas lapas. Taču blogā es gribētu pastāstīt par secinājumu, kas radās, braucot no lidostas uz Rīgas centru ar ierasto 22. autobusu.

Vakar Vīnes ielās notika gadskārtējais maratons. Tik daudz darba ieguldīts dažu stundu slavas vārdā! Bija iespēja pavērot gan skrējienu, gan arī atbildīgā personāla darbu. Šajā ierakstā vairāk par to otro. Devāmies skatīties maratona skrējienu posmā, kas bija pavisam netālu no mūsu apmešanās vietas - viesnīcas. Gaidot pirmo skrējēju ierašanos, protams, visur dežūrēja operatīvais transports. Iela bloķēta ar policista auto, taču piedzīvojām skatu, kādu nebija nācies redzēt Rīgā. Protams, daži autovadītāji aizmirsuši vai gluži vienkārši nav pievērsuši uzmanību maratona maršrutam. Un sanāk piebraukt pie bloķētās ielas. Policists paskatās, kas notiek uz ielas, kur jābūt maratonam, konstatē, ka neviena nav, un atļauj pārbraukt pāri krustojumam. Tā viņš regulē satiksmi līdz brīdim, kamēr maratonistu straume kļūst tik aktīva, ka tai vienkārši nebūtu iespējams izkļūt cauri. Tikai tajā brīdī tiek novilkta lenta un iela patiešām ir slēgta. 

Tas ir tas, ko jebkurš cilvēks sagaida no operatīvajiem dienestiem - nevis vienu vienīgu sodīšanu, aizrādīšanu un aizliegšanu, bet gan cilvēcīgu izpratni, attieksmi un palīdzību problēmas risinājuma meklēšanā. Protams, Latvijas iekšlietu struktūrās strādājošo darbinieku algas nevar salīdzināt ar algām, ko šādu pašu posteņu darbinieki saņem Austrijā, taču attieksme ir ieaudzināta. Es ļoti apšaubu faktu, ka brīdī, kad palielinātu algas, mainītos arī attieksme. Man negribas vispārināt to, ko tagad teikšu, bet, mabnuprāt, ja tiešām palielinātu algas, kārtības sargi vēl iedomīgāk demonstrētu savu varu. Es ļoti labi saprotu visus - arī sabiedriskā transporta vadītāju, kas stāv sastrēgumā dažus soļus pirms pieturas un atsakās izlaist teju raudošu pasažieri, kas kavē nākamo transportlīdzekli. Vadītājs var saņemt sodu par šādu pārkāpumu no saviem priekšniekiem. Es visu saprotu, taču reizēm man šķiet, ka valsts struktūru darbinieki ir pārlieku lieli burta kalpi, aizmirstot par cilvēcīgumu, kas tik ļoti pozitīvi atsauktos uz šo struktūru tēlu.

Fotoradaru tēls jeb kā nevajag komunicēt

Pirmām kārtām paldies Latvijas Televīzijas šī rīta raidījumam par to, ka uz publisku sarunu beidzot ir uzaicināts fotoradaru pakalpojumu sniegšanas uzņēmums "Vitronic Baltica un Partneri". Paldies arī par saturīgo sarunu ar uzņēmuma valdes locekli Sergeju Borisovu un sabiedrības interešu aizstāvēšanu, kā jau tas sabiedriskai televīzijai pieklājas. Un paldies arī par to, ka bija iespēja pārliecināties par uzņēmuma izpratnes trūkumu komunikācijā ar sabiedrību.

Es pilnībā atbalstu fotoradaru ieviešanu. Kaut kā tā Latvijas autobraucēju kultūra ir jāmaina. Pati esmu pamanījusi, ka mana auto kustības ātrums ir samazinājies, pateicoties bailēm no iespējām, ka radars fiksēs ātruma pārkāpumu. Taču ar laiku arī mana attieksme mainījās no pozitīvas pret negatīvu – pozitīvs respekts pārauga naidā. Kāpēc? Pēc šī rīta sarunas noklausīšanās man beidzot ir skaidrs kāpēc. Tāpēc, ka uzņēmums, kam būtu jārūpējas par sabiedrības attieksmi šajā jautājumā, par galveno pienākumu uzskata lielo investīciju atpelnīšanu. Viss pārējais ir uz policijas pleciem. Man ir patiesi žēl Edmunda Zivtiņa, kurš vienmēr tiek izgrūsts priekšā, kad kādam ir kaut kas jāskaidro. Teorētiski E. Zivtiņš ir atbildīgs tikai par sodu politikas skaidrošanu un fotoradaru izvietošanas vietām, kas tiek iesniegtas uzņēmumam. Tā vismaz šī rīta sarunā paskaidroja S. Borisovs. Viņš arī teica, ka formalitātēm vajadzētu būt nokārtotām starp policiju un pašvaldībām par to, vai ir atļauja fotoradaru izvietošanai uz pašvaldības zemes. Šis cilvēks pat to īsti nezina... Taču par šo lietu tāpat kā par visu pārējo par un ap problēmu ir atbildīgi tieši fotoradaru apkalpotāji – šajā gadījumā uzņēmums "Vitronic Baltica un Partneri". 

Jā, iegūt šādu pasūtījumu un nodrošināt to nenozīmē vien berzēt rokas un priecāties par labu (iespējams, vieglu?) peļņu. Tas nozīmē arī smagu darbu ar sabiedrību samilzušas problēmas skaidrošanā un pastāvīgas kvalitatīvas komunikācijas nodrošināšanā. Tas ir tieši viss tas pats, ar ko saskaras jebkurš uzņēmums, kas darbojas tirgū. Un veiksmīgs uzņēmums arī veiksmīgi komunicē ar saviem klientiem. Es publiskajā telpā neesmu manījusi nevienu pazīmi vai aktivitāti, kas liecinātu, ka fotoradaru uzstādītāji vēlas man izskaidrot radušos situāciju. Par ko tieši mēs brīnāmies, ka sabiedrība protestē? Protams, var diskutēt par pieņemamām un nepieņemamām protesta formām, taču sabiedrība pauž savu attieksmi. Un es nedomāju, ka sabiedrība ir vainīga pie tā, ka tai ir šāda attieksme. Šobrīd nekas neliecina par to, ka attieksmei vajadzētu mainīties. Līdz ar to pārmetumi, ka fotoradari tiek bojāti, radaru  „vaktētāji” tiek fotografēti vai mediji rada negatīvu attieksmi, ir adresējami tikai "Vitronic Baltica un Partneri". Ko Jūs darāt, lai tā nebūtu?

Ēdināšanas biznesa mārketinga paraugstunda

Viens no sarežģītākajiem biznesiem pasaulē ir ēdināšanas bizness. Man ir izdevies kādu laiku pavērot, diezgan tuvu esot, kā šajā lauciņā viss notiek. Un tas ir bizness, kur esi atkarīgs no tik daudziem savstarpēji atkarīgiem un neatkarīgiem faktoriem kā nevienā nozarē. Iespējams, tieši tāpēc ļoti maz ēdināšanas biznesā strādājošo uzņēmumu ir paraugs tam, kā komunicēt sociālajos tīklos. Tie neizceļas ar kādām īpašām mārketinga idejām. Brīžiem liekas, ka šie cilvēki ir tik ļoti iegrimuši dažādu birokrātisku lietu kārtošanā un rūpēs par elementāru biznesa funkcionēšanu, ka citām lietām neatliek laika.

Pagājušās nedēļas nogalē saskāros ar vienu uzņēmumu, par ko varētu teikt - jā, šis ir uzņēmms, no kura citi var mācīties. Uzņēmumam pieder divi restorāni - viens Rīgā, otrs Jelgavā. Ar ko tas piesaistīja manu uzmanību:

1) nevainojama mājas lapa. Tieši šādai ir jāizskatās labai ēdināšanas uzņēmuma mājas lapai. Tur ir viss, kas nepieciešams apmeklētājam. Un galvenais - informācija nav novecojusi, kas ir būtiski, taču bieži tās atjaunošana, īpaši "nesezonā", sagādā problēmas. Lai skatītu lapu, uzklikšķini uz zemāk redzamās bildes:

2) labums klientam, paturot prātā sava biznesa interesi. Sadarbojāmies ar šo uzņēmumu, jo tas nodrošināja ēdināšanu klientu pasākumā. Prasījām apjoma atlaidi, jo viesu skaits pārsniedza optimistiskākās prognozes. Atlaidi nedabūjām, bet dabūjām paprāvu bonusu nākamajam pasūtījumam. Lielisks mārketinga gājiens! Vai tad tiešām mēs vēl kādreiz neizmantosim šī paša uzņēmuma ēdināšanas pakalpojumus :)

3) inovācijas. Tā vietā, lai veiksmīgi kopētu un atražotu jau kaut kur redzētus risinājumus, šeit šefpavārs piedāvā privātas meistarklases. Proti, dzimšanas dienas ballīti var ne tikai nosvinēt restorānā, bet arī restorānā šefpavāra vadībā vērot, kā top dzimšanas dienas cienasts. Kamēr top, šefpavārs stāsta par etiķeti, produktiem, pavāra darbu. Interesanti un oriģināli.

Arī viss cits, jāatzīst, bija līmenī un patika. Prieks skatīties uz vietējiem uzņēmumiem, kas tik prasmīgi un pašu spēkiem prot sevi pārdot!